Kauli ir ķermeņa pamats. Tie balsta muskuļus un orgānu sistēmas, nodrošinot aizsardzību, struktūru un pamatu visām aktivitātēm, ko veic jūsu ķermenis. Dažādu ģenētisku un dzīvesveida faktoru dēļ var attīstīties kaulu un locītavu slimības, kas ierobežo kustību brīvību un rada citus nepatīkamus simptomus. Šajā rakstā iezīmējam atšķirības starp dažādām izplatītām kaulu un locītavu slimībām, skaidrojam to cēloņus, simptomus un ārstēšanas metodes.
Osteoporoze
Osteoporozes jeb trauslo kaulu slimības cēlonis ir kaulu minerālā blīvuma samazināšanās. Kauli laika gaitā kļūst poraini un trausli, un viegli lūst. Osteoporozi galvenokārt izraisa dzimumhormonu trūkums organismā, taču slimībai var būt arī citi cēloņi. Osteoporozei nav jūtamu simptomu, tādēļ to nereti atklāj tikai pēc tam, kad ir noticis lūzums. Taču ir dažas pazīmes, tostarp sāpes mugurā vai kaklā, kas var liecināt par osteoporozi.
Osteoporoze var attīstīties ikvienam, taču visbiežāk ar to saskaras sievietes pēc menopauzes iestāšanās. Osteoporozes risks ir augstāks arī cilvēkiem ar hroniskām reimatiskajām slimībām un stāvokļiem, kad slikti uzsūcas vai pastiprināti zūd kalcijs un D vitamīns.
Mūsdienās osteoporozei ir plašas profilakses un ārstēšanas iespējas, kā arī vienkārša, ātra un nesāpīga diagnostika, veicot kaulu blīvuma pārbaudi jeb osteodensitometrijas (DXA) izmeklējumu. DXA izmeklējums arī ir obligāts nosacījums valsts kompensēto medikamentu saņemšanai.
Kaulu blīvuma pārbaudi ir svarīgi veikt visām sievietēm pēc 65 un vīriešiem pēc 70 gadu vecuma, kā arī tad, ja cilvēkam ir kāds no kaulu lūzuma riska faktoriem:
- mazkustīgs dzīvesveids,
- samazināts ķermeņa svars,
- auguma samazinājums vairāk nekā 3 cm,
- pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana,
- kafijas lietošana lielā apjomā (vairāk nekā 4 tasītes dienā),
- sievietēm – agrīna menopauze,
- vīriešiem – zems testosterona daudzums,
- bieži kaulu lūzumi vai diagnosticēta osteoporoze ģimenes locekļu vidū.
Kaulu blīvuma pārbaudi iespējams veikt kādā no Osteomed filiālēm Rīgā, Jūrmalā vai Jēkabpilī. Izmeklējumu ierasti veic pēc ģimenes ārsta vai ārsta speciālista nosūtījuma.
Osteopēnija
Osteopēnija jeb samazināts kaulu masas blīvums visbiežāk skar cilvēkus pēc 50 gadu vecuma. Osteopēnijas gadījumā kauli ir novājināti, bet ne tik trausli, lai būtu pakļauti augstam lūzumu riskam kā osteoporozes pacientiem. Tomēr, kauliem laika gaitā kļūstot trauslākiem, osteopēnija var attīstīties par osteoporozi. Taču to ir iespējams novērst, ievērojot veselīgu dzīvesveidu un ikdienā ieviešot kaulu veselību stiprinošus paradumus.
Tāpat kā osteoporozes gadījumā, arī osteopēniju ir iespējams atklāt, veicot osteodensitometrijas (DXA) izmeklējumu kādā no Osteomed filiālēm Rīgā, Jūrmalā vai Jēkabpilī. Izmeklējumu ierasti veic pēc ģimenes ārsta vai ārsta speciālista nosūtījuma.
Osteoartrīts
Artrīts ir termins ar ko apzīmē locītavu iekaisumu. Osteoartrīts ir biežāk izplatītais artrīta veids. Tam ir raksturīgi locītavu virsmu skrimšļu bojājumi, kas rada locītavu sāpes un stīvumu, dažkārt arī pietūkumu. Osteoartrīts var attīstīties jebkurā locītavā, taču visbiežāk skar gūžas, ceļu un mugurkaula locītavas, kā arī pirkstus un kaklu.
Osteoartrīta attīstību var veicināt dažādi riska faktori, tostarp iedzimtība, aptaukošanās, locītavu traumas. Osteoartrīta attīstību var veicināt arī ilgstoša locītavu pārmērīga noslogošana, piemēram, strādājot fizisku darbu.
Osteoartrītu ārsts diagnosticē, uzklausot pacienta sūdzības, veicot fizikālo izmeklēšanu un izmantojot rentgena uzņēmumus. Dažkārt arī veic magnētisko rezonansi. Lai noteiktu artrīta veidu un pielāgotu ārstēšanu, ārsts var nozīmēt arī asins analīzes un citas pārbaudes.
Metodes, ko pielieto osteoartrīta ārstēšanā, ir atkarīgas no slimības attīstības stadijas un pacienta vispārējā veselības stāvokļa. Visbiežāk izmanto kombinētu ārstēšanu, tostarp medikamentus, fizioterapiju muskuļu stiprināšanai, karstās un aukstās kompreses sāpju mazināšanai. Ja nepieciešams, ārsts var ieteikt arī svara samazināšanu kā metodi osteoartrīta simptomu mazināšanai.
Reimatoīdais artrīts
Reimatoīdais artrīts ir autoimūna slimība, kas rada hronisku iekaisumu locītavās. Imūnās sistēmas disfunkcijas dēļ organisms “uzbrūk” locītavu veidojošajiem audiem, radot iekaisumu. Iekaisums rada progresējošus locītavu bojājumus, kas pakāpeniski izraisa locītavu, skrimšļu un kaulu noārdīšanos un locītavas spraugas zudumu. Slimībai progresējot, var attīstīties komplikācijas un ārpuslocītavu izpausmes, kas skar arī iekšējos orgānus.
Joprojām nav atklāts, kas izraisa reimatoīdo artrītu, taču ir zināms, ka pastāv liela iespēja to ģenētiski pārmantot. Tāpat kā citu autoimūno slimību gadījumā, arī reimatoīdā artrīta attīstību nelabvēlīgi ietekmē faktori, kas nomāc imūnsistēmu, tajā skaitā smēķēšana, nepilnvērtīgs uzturs, pārmērīga alkohola lietošana, stress un pārslodze.
Reimatoīdo artrītu ārsts diagnosticē, uzklausot pacienta sūdzības, veicot fizikālo izmeklēšanu un nozīmējot laboratoriskos testus. Agrā slimības stadijā veic locītavu ultrasonogrāfiju un magnētisko rezonansi. Vēlākā slimības stadijā bojājumus uzrāda arī rentgena izmeklējumi. Veicot izmeklējumus, ir jāizslēdz jebkura cita iekaisuma artrīta attīstība. Artrīts var būt arī kādas citas, slimības simptoms, tācēļ ārsts var nozīmēt daudzus izmeklējumus, lai precizētu diagnozi un noteiktu piemērotāko ārstēšanu.
Metodes, ko pielieto reimatoīdā artrīta ārstēšanā, ir atkarīgas no slimības attīstības stadijas un pacienta vispārējā veselības stāvokļa. Visbiežāk izmanto kombinētu ārstēšanu, tostarp antireimatiskus un pretiekaisuma medikamentus, kā arī fizioterapiju un ergoterapiju. Smagas slimības gaitas gadījumā var nozīmēt arī ķirurģisku ārstēšanu, tostarp locītavu endoprotezēšanu.
